Veltījums Babiņai: stāstnieks Ivars Rancāns atklāj unikālu vērpjamo ratiņu izstādi

“Ratiņš klusi rūca, kad mēs, mazbērni, vakaros iemigām, bet, kad no rīta modāmies, tas atkal dūca. Pašam pat negribot, ratiņu iemīlēju jau dziļā bērnībā. Mana Babiņa adīja milzum daudz, vajadzēja visu ģimeni apadīt – tapa cimdi, zeķes, šalles, cepures un pat siltās bikses. Viņa vērpa dziju un visu laiku adīja – nespējām pat visu nonēsāt. Adītās zeķes “koda”, jo bija no tīras vilnas, un mums tad vairāk gribējās veikalā pirkto sintētiku. Tagad gan – labāk to seno, labo, tīro produktu,” sirsnīgi teic Ivars, piebilstot, ka paša rokām atjaunotie, senie eksponāti viņam patiešām ir milzu bagātība un īpašs dārgums.

Izstādē aplūkojami vairāk nekā divdesmit vērpjamie ratiņi, atvesti no dažādām Latvijas vietām. Skatāmas arī tītavas, muciņas, koka veļas dēlis, pūra lāde, adījumi.

Kluss sapnis – savs muzejs

“Gribēju uz Tīnūžu tautas namu atvest kaut mazu daļiņu no mana krājuma. Mājās sakrājies viss kas – sākot ar senām zirgu lietām, un pat kuļmašīna “Imanta”, kas gaida restaurāciju. Man ārkārtīgi patīk šīs vecās lietas,” atzīst Ivars Rancāns. Kolekcionēšanas degsme parādījusies jau agrā jaunībā. “Viss senais ļoti patika un joprojām patīk. Kā ar kaut kādām vienkāršām lietām iespējams veikt ļoti svarīgus darbus. Nekā nebija... un tad tu gandrīz pilnīgi ne no kā uztaisi kaut ko! Tādu – uhh! Kad braucu ciemos un kaut ko interesantu ieraudzīju, uzreiz pavaicāju: vai tev tas ir vajadzīgs? Tā arī visa mana seno lietu kolekcionēšana sākās.”

Ivars pastāsta, ka meistari, kuri senos laikos darināja ratiņus, parasti padomāja par to, lai darinājumus padarītu mazliet svarā vieglākus, jo vērpējas taču bija daiļā dzimuma pārstāves. Ratiņiem arī uzbūve bijusi dažāda, viss atkarīgs no amatnieka, kurš ratiņu meistaroja.

Par veikalu “Sakta” un “Limuzīnu”

Nav pasaulē atrodami divi vienādi ratiņi, katrs priekšmets ir unikāls. Pārsvarā meistari tos darināja no bērza, bet virpotās detaļas no alkšņa. Ja ģimenes bija turīgākas, tad izvēlējās ozolkoka ratiņu. Tas gan nav visdārgākais materiāls, visdārgākais bija vērpjamais ratiņš no Karēlijas bērza. Šo materiālu ap 18.–19. gadsimtu sāka ievest no Krievijas. No šī dārgā, ekskluzīvā koka ar ļoti skaistu koksnes tekstūru Latvijā “plēsa” finieri, lai aplīmētu mēbeles. Latvijā tolaik meistari darināja skaistus skapjus, kumodes, galdus, ko aplīmēja ar šo dārgo koku. To nevajadzēja pat krāsot un lakot, tas tāds dabā aug. “Karēlijas bērzs ir ļoti dārgs, ne visi to varēja atļauties nopirkt. Man arī kolekcijā ir viens vērpjamais ratiņš no Karēlijas bērza,” palepojas seno lietu kolekcionārs.

“Arī leģendārajā latviešu filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Lāsmiņa darbojās ap vērpjamo ratiņu. Žēl, ka režisors Jānis Streičs aizgāja mūžībā, gribēju aizbraukt pie viņa uz Lietuvu un pajautāt, kur to ratiņu filmēšanas laikā viņi bija dabūjuši. Vai turpat no kādām lauku mājām, vai no kāda muzeja, jo tas ratiņš nebija pilnīgs,” pauž Rancāns un turpina savu stāstu: “1964. gadā Rīgas centrā uzcēla slaveno veikalu “Sakta”. Ja kādam kaut ko skaistu un vērtīgu vajadzēja, tur padomju laikā varēja dabūt pilnīgi visu, ko vien sirds vēlējās. Bieži vien tā produkcija pat nenonāca veikala plauktos – “blatņiki” dzīvojās uz urrā. Kādas meitenes mammai bija apaļa jubileja, un meita šai veikalā dāvanai iegādājās vērpjamo ratiņu. Kad no viņas pirku šo meistarojumu, sieviete neatcerējās, cik tas tolaik maksāja. Es ieraudzīju reklāmu... Man to vajag! Un vēl no veikala “Sakta”! Atjaunojot es stūrī zem skrūves salocītu atradu Latvijas laika veco desmitlatnieku. Tā pirmās neatkarīgās Latvijas laikā bija vērtīga naudaszīme. Govi tolaik varēja nopirkt par diviem latiem, bet zirgu – par pieciem latiem. Mana Babiņa pastāstīja, ka viņas bērnībā mājās bija četras līdz astoņas govis. Tās īsti nebija nepieciešamas piena došanai, bet gan lai zemi padarītu auglīgāku.”

Meistari savulaik vērpjamos ratiņus darinājuši vairumā. Piemēram, kāds pasūtīja desmit ratiņus un nereti “nokaulēja” tik tālu, ka par vienu vērpjamo ratiņu samaksāja divus latus. Un pēc tam pa dažādiem tirgiem tos iztirgoja. 

Izstādē aplūkojamas arī vecās ermoņikas, kuras tīnūžnieks nopircis par 37 eiro. Šo mūzikas instrumentu darinājuši divi Latvijas meistari, un tas ražots 19. gadsimtā. “Ja pievērš uzmanību apaļajiem caurumiņiem, kuri, protams, jau saplīsuši, tur ielikts spogulis. Kad muzikants viesībās vai kāzās spēlēja, spogulīši atspīdēja, un tas bija ārkārtīgi skaisti. Protams, kad es šo “garmošku” dabūju, tā bija izjukusi, un man pagāja visa ziema, līdz es savedu kārtībā. Tas ir akordeons, nevis bajāns, kas raksturīgs krievu mentalitātei,” paskaidro Ivars.