Pirms deviņarpus mēnešiem Madonas pusē pazudušo suni laimīgi atrod Igaunijā
Liels prieks piedzīvots Rusovu ģimenē Madonas novada Mārcienā –pēc deviņarpus mēnešiem atgriezusies visu mīlētā vilcenīte Ija. Četrus gadus vecajai suņu meitenei bija ieildzis ceļojums līdz pat Viru Igaunijas ziemeļos, bet atgriezties pie saimniekiem ļāva mikročips.
“Mums pieder divi vācu aitu suņi – Ija un Lulu. Otrais ir liels palaidnis, rokas zem žoga. Pērn maija beigās viņš ap sešiem no rīta jau bija zem žoga, Ija, jaunākā, draugam devās pakaļ, un abi bija aizmukuši. Lulu atrada ceļu atpakaļ, bet Ija vairs nē. Abiem ir arī pases, viņi ir potēti, čipēti un tāpēc arī atradās,” stāsta Karina Rusova.
Jau pirms šā gadījuma abi suņi vienreiz bija izmukuši, un toreiz Iju atrada dzīvnieku patversmē Rīgā. Par suņa pazušanu saimnieki ielika sludinājumu internetā, bija daudz zvanu, bet nekad nebija īstais.
“Mēs ilgi meklējām un nepārstājām gaidīt, līdz marta vidū piezvanīja dēlam, jo cilvēki bija nolasījuši čipu. Zvans bija no Igaunijas, no dzīvnieku patversmes Viru, dēls paņēma visus dokumentus un tūlīt brauca Ijai pakaļ. Sākumā suns bija lielā nesaprašanā, bija ievietota būrī, kad pazina dēlu, bija ļoti priecīga. Kad atbrauca mājās, aiz liela prieka skraidīja gar visiem sētas stabiem, apostīja savu vietiņu,” atceras Karina.
Ija bija labā stāvoklī, bet kur un kā gandrīz gadu izdzīvojusi, skaidrs nav. Viru no Mārcienas atrodas tālu, vairāk nekā 200 kilometru. Karina spriež, ka varbūt Iju kāds noķēra, pavizināja ar auto, bet viņa aizmuka, jo svešiem rokās nedodas, nāk tikai pie savējiem.
Lulu ir ļoti laimīgs par Ijas atgriešanos, abi spēlējas, ap sastādītajām eglēm jau izskraidīta gluži vai tranšeja. “Es nevienā brīdī pat tādu domu sev nepielaidu klāt, ka varētu būt citādāk, ka Ija neatgriezīsies mājās. Mūsmājās abi suņi ir ļoti mīlēti kā ģimenes locekļi. Obligāti vajag savus dzīvniekus čipot, mīlēt, gaidīt un vienmēr ticēt, ja gadījumā pazudīs, ka noteikti atgriezīsies,” teic Karina.
