"Esmu avantūrists!" simtgadnieks Jānis Danoss par risku, mazmazbērniem un Tautas fronti
Nupat lieli prieki bija latviešu ilgdzīvotājiem - viņi tikās īpašā Simtgadnieku salidojumā. Un citu senioru vidū te spilgts līderis ir Jānis Danoss, pašmāju zinātnieks, kura ilgmūžības galvenie vadmotīvi esot līderisms, avantūrisms un īpašās spējas agrā bērnībā pārvarēt savas lielākās bailes.
Jānis 1924. gadā piedzima leģendārā ģimenē. Mamma – Latvijas Nacionālās operas kora dziedātāja, vēlāk slavena modes dizainere Olga Danoss, tēvs – ungāru baritons Arpads Danoss.
Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Jānis Danoss saka – jau kopš agras bērnības bijis barvedis un, gadiem ejot, nekas nav mainījies: “Es pats sevi esmu attīstījis un izglītojis, jo varu droši teikt, ka neesmu audzināts. Bija tāda īpatnība, ka manai mātei nebija sava piena, ar ko mani barot. Tā kā mēs bijām ļoti bagāta ģimene, varējām atļauties daudz ceļot. Divu mēnešu vecumā es nokļuvu Sicīlijā, tur man tika atrasta tā sauktā piena māte. Un es uzaugu ar savas piena mātes meitu – mazu sicīlieti, kas kļuva par manu pusmāsu. Es ļoti agri sāku runāt – un, bez šaubām, itāliski! Kad atbraucām uz Rīgu, man bija jau divi gadi. Vecāki savā starpā sazinājās vāciski, arī es automātiski runāju šajā valodā. Bet mana vecāmāte, kurai Ropažos piederēja dzirnavas un Rīgā vairāki nekustamie īpašumi, runāja tikai latviski, savukārt kaimiņu bērni – krieviski, tāpēc sāku runāt arī šajās valodās. Un vēl vecāki mani piecu gadu vecumā aizsūtīja uz franču bērnudārzu, tur es iemācījos franču valodu, kā arī lasīt krievu, latviešu un vācu valodā.”
“Deviņdesmit procentus no savām zināšanām esmu ieguvis pašmācības ceļā,” lepojas seniors. “Man visu mūžu ir bijis ļoti viegli apgūt jaunas valodas. Tēvs iemācīja ātrlasīšanu, līdz ar to izlasīt vienu grāmatu man aizņem tikai divas stundas! Man vienmēr ir bijis grūti nosēdēt lekcijās, kad pasniedzējs lasa tekstu, bet es jau esmu izlasījis un man jāklausās, ko viņš lēni ļurina.”
Ja neriskēsi, nekad nevinnēsi!
Danoss studējis Sakaru institūtā Sanktpēterburgā, neklātienē pabeidzis aspirantūru, augstākā līmeņa fizikālo mērījumu metodiku analizējis doktorantūrā. Strādājis par radio meistaru, proti, labojis radioaparātus. “Pirmo radio aparātu pats uzmeistaroju septiņu gadu vecumā! Desmit gados jau zināju fizikas pamatteorijas. Joprojām esmu aktīvs zinātnieks un pētnieks,” Danoss uzskaita un piebilst, ka hobijs viņam esot amatniecība: “Protu virpot, metināt, šūt un piegriezt.” Jaunībā bijis vingrotājs uz rīkiem, pievilkties varējis 100 reižu. “Vienmēr esmu bijis saistīts ar sportu. Esmu nodibinājis dažādas sporta biedrības, kā arī Rīgas sporta klubu "Beta". Esmu arī viens no Tautas frontes dibinātājiem un vienīgais ne-čekists no tiem septiņiem cilvēkiem, kas sanāca kopā pirmo reizi. Un vēl mēs bijām trīs cilvēki, kas Atmodas laikā iestājās par to, ka Latvijas Republikas Satversmē nedrīkst mainīt nevienu punktu!”
Vaicāts, kā Jānis pats sevi raksturotu, viņš drosmīgi saka: “Esmu avantūrists! Tieši tāpēc esmu nodzīvojis līdz šādam vecumam, jo vienmēr esmu riskējis. Mans princips – nebaidies riskēt! Ja neriskēsi, nekad nevinnēsi!” Tiesa, esot jāiemācās pareizi riskēt, zina sacīt simtgadnieks, jo, “ja nepareizi nostrādā jebkura līmeņa risks, dabū pa degunu”. Piemērs uzreiz klāt: “Dezertēt no leģiona kara laikā un mēģināt laisties uz Kurzemi, turklāt bez pases... No Rīgas ar mazo bānīti aizbraucu uz Kurzemes piekrasti, kad jebkurš šucmanis mani varēja apstādināt un paprasīt personu apliecinošu dokumentu, jo es biju centrālā iesaukuma laika kadrs – 18 un 19 gadi.”
Mazmazbērnus ne saskaitīt
Jānis pirmo reizi apprecējās 20 gadu vecumā. Bet vispār esot precējies četras reizes. Viņam ir septiņi bērni, 13 mazbērni, bet mazmazbērnu tik daudz, ka ne visus vairs saskaitīt, turklāt tie lielākoties izklīduši pa visu plašo pasauli.
Jānis Danoss ar savu ceturto sievu Zintu, kas par vīru ir krietni jaunāka, nu jau daudzus gadus mitinās privātmājā Ķengaragā. Atceroties abu iepazīšanos, Jānis stāsta, ka Zinta bijusi viņa alpīnistu grupā, Danosu apdullinājis dāmas apzinīgums, iekārtojot kalnos nakšņošanas vietu. Atgriezies no kalnā kāpšanas, ilgi lencis savu izredzēto. Viņš atzīst, ka sievai ar viņu viegli neesot, jo viņš ir pētnieks, bet sieva, lai arī ķīmiķe, vīra pretstats, jo pieradusi pie standartiem un likumiem. Taču viņš ir pateicīgs Zintai, kas radinot vīru pie zināmas kārtības ieturēšanas viņa vējainajā dabā.
Veselības problēmas un brīnumpulveris
Simtgadnieks saka – jau daudzus gadus ēdot ne tik, cik gribas, bet tik, cik vajag. Mīl ēdienam pievienot asos sarkanos piparus, cenšas uzturā lietot daudz zaļumu un kopš 30 gadu vecuma līdz pat šai dienai dzer Borjomi minerālūdeni. Sieva vīru ik vakaru lutinot ar zemenēm, arī ziemā, kad tiek ēstas saldētās ogas, kam pievienota kāda tējkarote cukura. “Kad aptuveni 50 gadu vecumā beidzu aktīvā sporta gaitas, pilnībā pārtraucu lietot alkoholu un sāku ievērot diētu, lai nepieņemtos svarā. Pusi no savas simtgades pat Jaungadā šampanieti nedzeru. Ne jau tāpēc, ka tas varētu kaitēt, bet principa pēc,” strikti nosaka Danoss, kas smēķējis kopš 14 gadu vecuma, bet desmit gadus pirms Atmodas sākuma atmetis. Kaišu gan simtgadniekam netrūkst: “Man ir vēzis, plaušās dilonis, šmorļa trūce, salauzts mugurkaula skriemelis, gūžas čupā, bet es ar to visu varu izdzīvot. Pirms četriem gadiem nejauši atklāju pieneņu sakņu pulveri, ko sāku lietot pret gremošanas traucējumiem, un tas it kā arī apturot vēzi. Es katru vakaru lietoju pustējkaroti šā pulvera, un ir apstājies mans vēzītis! Pēdējie pētījumi liecina, ka viss normalizējies.”
Taujāts, līdz cik gadiem Jānis ieplānojis dzīvot, viņš atklāj: “Ir tāds ļoti populārs vācu aktieris, kas 109 gadu vecumā vēl uzstājās uz skatuves. Un viņš laikam līdz 110 nenodzīvoja. Man ir mērķis nodzīvot līdz 110 gadiem.”
Lielākajās nepatikšanās ieved bailes
Jānis Danoss ir gatavs dot piemērus, kā ikdienā izvairīties no stresa: “Vajag koncentrēt savu intelektuālo kapacitāti. Stress ir normāls stāvoklis, lai aktivizētu visas savas spējas. Bet baidīties nedrīkst, jo baiļu sajūta traucē. Pārvarēt bailes ir ikdienas pienākums, kas jāiemācās,” viedumā dalās seniors, kas pats bērnībā dikti baidījies no augstuma un uguns. “Es sevi speciāli trenēju – līdu augšā kokos, lai tiktu vaļā no bailēm no augstuma, bet no uguns bailēm atbrīvojos, kad pērkona laikā gāju siena šķūnī gulēt. Baiļu pārvarēšana, starp citu, arī ir viens no manas ilgmūžības pamatiem. Bailes ir tās, kas mūs ieved vislielākajās nepatikšanās. Un, kā jau teicu, labāk ir riskēt...”
Mazmeita Una Rozenbauma: “Viņš ir kā mūžīgais dzinējs”
Režisore un publiciste Una Rozenbauma gandrīz pabeigusi dokumentālo filmu "Simts avantūras gadi" par savu leģendāro vectēvu Jāni Danosu. Tā būs mazmeitas dāvana opim 101. jubilejā.
Raksturojot savu raženo mūžu piedzīvojušo vectēvu, Una Rozenbauma saka – Jānis ir kā mūžīgais dzinējs: “Viņš pats ar savām domām rod to enerģiju, tur nav nekādu ārēju apstākļu. Viņš neņem neko nopietni pie sirds, netur ļaunu prātu. Viņš nepārdzīvo par to, ko nevar mainīt.”
Unas Rozenbaumas režisētajā filmā "Simts avantūras gadi" 100 gadu vecais vectēvs būs arī redzams pie auto stūres. “Filma, visdrīzāk, būs gatava uz vectēva 101. dzimšanas dienu. Izmantojam visādus mājas video, kā arī kadrus no vectēva safilmētā arhīviem. Tā kā vectēvs ļoti daudz brauc ceļojumos, viņam ir ļoti daudz paša uzņemtā materiāla. Bet apzināti ar operatoru sāku filmēt pirms pusotra gada. Centīsimies vēl arī pagūt filmā ietvert Simtgadnieku salidojumu. Ir svarīgi, lai šī filma ir skatāma ne tikai tiem cilvēkiem, kas Jāni Danosu pazīst un kurus viņš interesē, bet lai tā būtu vērtība pati par sevi. Ko tik visu vectēvs savā dzīvē nav darījis – bijis politiķis un radio aparātu meistars, ķīmiķis, kodolreaktorā strādājis. Manuprāt, viņš ir izdzīvojis 100 dzīves! Katrā dzīves posmā vectēvam bijusi cita aizraušanās. Pašlaik viņš cīnās pret klimata pārmaiņām, jo uzskata, ka tāda zemes sasilšana nenotiek. Esmu priecīga, ka viņam tas šobrīd ir svarīgi. Viņš teica, ka nevēlas, lai cilvēce aiziet bojā no sava stulbuma vai muļķības.”
Taujāta, kādas Unai ir pirmās atmiņas par vectēvu, viņa atbild – tā kā vectēvs bijis ļoti aktīvs, viņš mazmeitas dzīvē parādījies situācijās, kad visvairāk bijis vajadzīgs: “Man sešu gadu vecumā bija plaušu karsonis, un atmiņā palicis, ka kaut kādu apsvērumu dēļ nevarēja dabūt antibiotikas. Pēkšņi parādījās vectēvs “baltā zirgā” ar antibiotikām, un viss beidzās laimīgi.”
Una Rozenbauma ir Jāņa Danosa un viņa trešās sievas mazmeita. Runājot par vectēva ilgmūžības noslēpumu, Una aizdomājas: “Viņš visu laiku ir nemitīgā kustībā, un tā nāve viņu nespēj nekādi noķert! Viņam visu laiku ir savs pārvietošanās ātrums, viņš visu laiku kaut kur vibrē. Un viens no viņa ilgmūžības pamatiem ir risks. Viņš ir kāpis augstu kalnos, bijis šļūdoņos un braucis ar motociklu, strādājis ar radiāciju. Viņam, rupji runājot, ir riktīgi veicies. Manuprāt, viņš izdomājis dzīvē pats savus noteikumus un darbojas pēc tiem. Viņam runāšana ir svarīga, tā arī uztur pie dzīvības. Viņš ir ļoti harismātisks un labs orators. Acīmredzot tas strādā. Domāju, ka esmu daudzas lietas mantojusi no vectēva.”
Mazmeita novērojusi, ka vectēvs nekad nečīkst un negaužas par saviem gadiem, bet burtiski izdzīvo katru sekundi kā pēdējo. Viņš arī nedzīvo ilūzijās, ka ir nemirstīgs, tāpēc saviem tuviniekiem ir izstāstījis, kur un kā meklēt viņa apkopoto informāciju.
